Krišjāņa Barona iela ir Rīgas iela, Centra rajona Centra un Grīziņkalna apkaimē.
Вулиця Кріш’я́ня Баро́на — вулиця в Центральному районі Риги, в околицях Центру та Ґрізинькалнсу.
Krišjāņa Barona iela sākas pie Aspazijas bulvāra un beidzas krustojumā ar Brīvības ielu.
Вулиця бере початок на бульварі Аспазіяс і закінчується на перехресті з вулицею Брівібас.
Tā sastāv no divām braukšanas joslām pa vienai katrā virzienā.
Вона складається з двох дорожніх смуг, по одній у кожному напрямку.
Pa vidu tām ir tramvaja sliedes, bet posmā no Pērnavas ielas līdz Brīvības ielai tramvaja sliedes atrodas gar ielas abām malām.
Посередині знаходяться трамвайні рейки, але на відрізку з вулиці Пернавас до вулиці Брівібас рейки розташовані вздовж обох боків вулиці.
Krišjāņa Barona ielas kopējais garums ir 3020 metri.
Загальна довжина вулиці — 3020 метрів.
Krišjāņa Barona iela izveidojusies 1858. gadā Rīgas vaļņu nojaukšanas laikā, savienojot Pēterburgas priekšpilsētas Lielo Pirts ielu pāri Pilsētas kanāla tiltam ar Vecrīgu, tādējādi radot Audēju ielas turpinājumu bulvāru rajonā.
Вулиця Кріш’яня Барона заснована в 1858 році під час скопування Ризьких валів; поєднувала вулицю Петербурзького передмістя Лиела Піртс через міст на Міському каналі із Вецригою, таким чином даючи продовження вулиці Аудею в районі бульвару.
Jaunizveidotā iela tika nosaukta par Suvorova ielu (tālaika Baltijas ģenerālgubernatora Aleksandra Suvorova vārdā).
Новостворена вулиця була названа вулицею Суворова (на честь тогочасного Балтійського генерал-губернатора Олександра Суворова).
1874. gadā šajā ielā tika atklāta omnibusa satiksme, no 1900. gada pa šo ielu kursēja elektriskais tramvajs.
У 1874 році цією вулицею розпочав рух омнібус, із 1900 року нею курсує електричний трамвай.
1923. gadā pārsaukta folklorista Krišjāņa Barona vārdā, kas 1919.—1923. gadā dzīvoja šās ielas 3. namā.
У 1923 році перейменована на честь фольклориста Кріш’яниса Баронса, який у 1919—1923-му роках жив у 3-му будинку по цій вулиці.
2015. gada rudenī ielā tika uzsākta rekonstrukcija, atjaunojot segumu visā ielas garumā un abās ielas malā ierīkojot velojoslu.[1]
Восени 2015 року розпочато реконструкцію, метою якої є відновлення покриття по всій довжині й прокладення велодоріжки по обидва боки вулиці.[1]
Apbūve
Забудова
Apbūve ir neviendabīga.
Забудова неодноманітна.
Ielas sākuma posmā (līdz tagadējai Elizabetes ielai) ir ļoti reprezentabla 19. gadsimta 2. puses mūra apbūve.
На початку вулиці (до теперішньої вулиці Елизабетес) знаходиться дуже репрезентабельна кам’яна забудова другої половини XIX століття.
Posmā no tagadējās Elizabetes ielas līdz Bruņinieku ielai pārsvarā ir daudzstāvu mūra īres nami, kas celti 19. gadsimta beigās — 20. gadsimta sākumā, kad priekšpilsētas veco koka apbūvi nomainīja daudzstāvu mūra ēkas.
На відрізку від сучасної вулиці Елизабетес до вулиці Бруніниеку переважають багатоповерхові кам’яні будинки, що здавалися в оренду; вони побудовані в кінці XIX—на початку XX століття, коли передміську стару дерев’яну забудову замінили багатоповерхові кам’яні будівлі.
Koka ēkas šajā ielas posmā celtas līdz 1885. gadam.
Дерев’яні будівлі в цій частині вулиці будувалися до 1885 року.
Reprezentatīvas nozīmes arhitektūras pieminekļi ir ēka Nr. 1 (1873.—1875. gads, arhitekts J.F.Baumanis), kurā atrodas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, un ēka Nr. 12 (1876. gads, arhitekti H.Ende, V.Bekmanis), kura zināma kā "Benjamiņu nams".
Важливою значною архітектурною пам’яткою є будівля № 1 (1873—1875 роки, архітектор Янис Фрідріхс Бауманис), де знаходиться Латвійська академія музики імені Язепса Вітолса, а також будівля № 12 (1876 рік, архітектори Х. Енде, В. Бекманис), яка відома як «Дім Бен'яминів».
Padomju laikā ēkā atradās Rakstnieku, komponistu un mākslinieku savienība, bet tagad — viesnīca.
У радянські часи в будівлі розташовувався Союз письменників, композиторів та художників, а наразі — готель.
Interjera apdare šajās ēkās pieder pie reprezentatīvās nozīmes mākslas pieminekļiem.[2]
Оформлення інтер’єру в цій будівлі належить до важливих визначних художніх пам’яток.[2]
Krišjāņa Barona iela pie Brīvības ielas
Вулиця Кріш’яня Барона біля вулиці Брівібас
Krišjāņa Barona iela (2010)
Вулиця Кріш’яня Барона (2010)
Ielu savienojumi
Сполучення вулиць
Krišjāņa Barona iela ir savienota ar šādām ielām:
Вулиця Кріш’яня Барона сполучена з такими вулицями:
Aspazijas bulvāris Radio iela Raiņa bulvāris Merķeļa iela Alfrēda Kalniņa iela Elizabetes iela Dzirnavu iela Pērses iela Blaumaņa iela Lāčplēša iela Ģertrūdes iela Martas iela Stabu iela Bruņinieku iela Matīsa iela Lielgabalu iela Dainas iela Artilērijas iela Tallinas iela Ērgļu iela Pērnavas iela Zemitāna iela Brīvības iela
Бульвар Аспазіяс Вулиця Радіо Бульвар Райня Вулиця Мертєля Вулиця Алфреда Калниня Вулиця Елизабетес Вулиця Дзірнаву Вулиця Персес Вулиця Блауманя Вулиця Лачплеша Вулиця Дєртрудес Вулиця Мартас Вулиця Стабу Вулиця Бруніниеку Вулиця Матиса Вулиця Лиелґабалу Вулиця Дайнас Вулиця Артилеріяс Вулиця Таллінас Вулиця Ерґлю Вулиця Пернавас Вулиця Земітана Вулиця Брівібас
Senu attēlu galerija
Галерея старих зображень
Berga nams Suvorova un Dzirnavu ielas krustojumā (1901).
Дім Берґа на перехресті вулиць Суворова та Дзірнаву (1901).
Skatīt arī
Див. також
Centra rajons
Центральний район (Рига)
Atsauces
Виноски
Dainu skapja autors Krišjānis Barons
Автор Шафи з дайнами Кріш'янис Баронс.
Dainu skapis ir skapis, kurā glabājas latviešu folklorista Krišjāņa Barona apkopotās latviešu tautasdziesmas.[1] Tas ir 160 cm augsts, 66 cm plats un 42 cm dziļš.
Ша́фа з да́йнами — це шафа, де зберігаються дайни, зібрані латвійським фольклористом Кріш'янисом Баронсом.[1] Її висота — 160 см, ширина — 66 см, глибина — 42 см.
Skapis ticis izgatavots 1880. gadā Maskavā pēc paša Barona veidotā zīmējuma.[1]
Шафа виготовлена в 1880 році в Москві за кресленням самого Баронса.[1]
Dainu skapim ir divas daļas.[1] Abām daļām ir 35 atvilktnes, katrā no tām ir 20 nodalījumi, katrā no kuriem var tikt saliktas 150—200 papīra lapiņas, kas bija 3×11 cm lielas.[1] Skapja apakšdaļā esošajās trīs lielajās atvilktnēs tiek glabāti arhīva materiāli.[1] Dainu skapī atrodas 268 815 lapiņas ar četrām līdz astoņām tautasdziesmas rindām uz katras no tām, tāpat tikuši pierakstīti arī citi teksti, piemēram, mīklas, sakāmvārdi.[2]
Шафа з дайнами складається з двох частин.[1] У них знаходиться по 35 ящиків, у кожному з яких по 20 відділень, що містять 150—200 паперових листочків величиною 3×11 см.[1] У нижній частині шафи розміщені три великих ящика, де зберігаються архівні матеріали.[1] У шафі знаходяться 268 815 листочків, на яких у 4-8 рядків записані дайни, а також інші тексти, наприклад, загадки, приказки.[2]
Pēc autora nāves skapis glabājās Rīgā pie viņa radiniekiem, 1941. gadā tas tika pārvietots uz latviešu folkloras krātuvi, 1946. gadā — Latvijas Zinātņu akadēmijas Literatūras, folkloras un mākslas institūtu, 1998. gadā — Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtu,[1] 2014. gadā — Latvijas Nacionālās bibliotēkas jauno ēku.[3] Pašam Dainu skapim ir divas kopijas: Barona muzejā Latvijā un bijušajā Stankeviču muižā, Krievijā, kur viņš arī sāka darbu pie tautasdziesmu kārtošanas.[2] 1997. gadā tika sākts darbs pie skapja satura digitalizācijas,[4] kopš 2002. gada tā saturs pilnībā ir pieejams internetā.[1]
Після смерті автора шафа зберігалася в Ризі в його родичів, у 1941 році її перемістили до сховища латвійського фольклору, у 1946 році — до Інституту літератури, фольклору й мистецтва Академії наук Латвії, у 1998 році — до Інституту літератури, фольклору й мистецтва Латвійського університету,[1] у 2014 році — до нової будівлі Латвійської Національної бібліотеки.[3] Існує дві копії Шафи з дайнами: у музеї Баронса в Латвії та в колишній садибі Станкевичів у Росії, де він також почав працювати над упорядкуванням дайн.[2] У 1997 році почато оцифрування вмісту шафи,[4] із 2002 року він у повному обсязі доступний в інтернеті.
2001. gadā Dainu skapis tika iekļauts UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" reģistrā.[1][5]
У 2001 році Шафу з дайнами включили до реєстру програми ЮНЕСКО «Пам'ять світу».[1][5]
Oficiālā mājaslapa
Офіційний веб-сайт
Stūra māja ir apzīmējums ēkai, kas atrodas Brīvības ielā 61, Rīgā, Latvijā.
Кутови́й буди́нок (латв. Stūra māja) — позначення будівлі, що знаходиться на вулиці Брівібас, 61 у Ризі, Латвія.
Ēkas paralēlais numurs ir Stabu iela 12.[2] Valsts nozīmes vēstures piemineklis.[3]
Паралельний номер будівлі — вулиця Стабу, 12.[2] Історична пам'ятка державного значення.[3]
Pirms Pirmā pasaules kara te bija Ķeizariskās krievu Mūzikas sabiedrības mūzikas skolas nodaļa, 1919. gadā — Latvijas Revolucionārā kara komiteja.[2] PSRS okupācijas laikā no 1940. līdz 1941. gadam un no 1946. gada 28. janvāra — Iekšlietu Tautas komisariāts un Valsts drošības komiteja.[2] Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas šeit līdz 2008. gadam darbojās Valsts policija.[5]
До Першої світової війни тут розташовувалося відділення музичної школи Імператорського російського Музичного товариства, у 1919 році — Латвійський Революційний військовий комітет.[2] У часи радянської окупації з 1940 до 1941 року та з 28 січня 1946 року — Народний комісаріат внутрішніх справ і Комітет державної безпеки.[2] Після здобуття Латвією незалежності тут до 2008 року працювала Державна поліція.[5]
2003. gada 15. decembrī ēkas Stabu ielas pusē tika atklāta piemiņas zīme "Melnais slieksnis", kura tēlnieks ir Gļebs Panteļejevs, arhitekts — Andris Veidemanis, kas veltīta komunistiskā režīma upuriem.[2]
15 грудня 2003 року на будівлі на боці вулиці Стабу відкрито пам'ятний знак «Чорний поріг» (скульптор — Ґлєбс Пателєєвс, архітектор — Андріс Вейдеманис), що присвячений жертвам комуністичного режиму.
2014. gadā projekta "Rīga 2014" ietvaros šajā ēkā iekārtoja ekspozīciju "Stūra māja.
У 2014 році в рамках проекту «Рига 2014» у цій будівлі влаштували експозицію «Кутовий будинок.
Lieta Nr. 1914/2014".[6] Tajā ietilpa Okupācijas muzeja iekārtota ekspozīcija, ekskursija "Čekas pagrabos" gida pavadībā un piecas izstādes — "Draudzības (re)konstrukcija", "Latvieša koferis", "Par spīti visam", "10 lietu stāsti par cilvēku un varu" un kinorežisores Ilonas Brūveres iniciētais projekts "Liktens lietu muzejs".[7]
Справа № 1914/2014».[6] Вона включала експозицію, влаштовану Музеєм окупації, екскурсію «У погребах ВНК» у супроводі гіда та п'ять виставок «(Ре)конструкція дружби», «Валіза латвійця», «Назло всім», «10 розповідей про людину й владу» і проект «Музей фатальних речей», ініційований кінорежисеркою Ілоною Брувере.[7]
Vēsture
Історія
Stūra māja Stūra māja Vispārīga informācija Arhitektūras stils Neoklasicisms[1] Atrašanās vieta Brīvības iela 61, Rīga, Latvija Koordinātas 56°57′29.4048″N 24°7′26.796″E / 56.958168000°N 24.12411000°E / 56.958168000; 24.12411000Koordinātas: 56°57′29.4048″N 24°7′26.796″E / 56.958168000°N 24.12411000°E / 56.958168000; 24.12411000 Pabeigta 1911 Celtniecība Arhitekts Aleksandrs Vanags Valsts aizsargājamais kultūras piemineklis Oficiālais nosaukums: Komunistiskā režīma represīvo iestāžu darbības vieta - "Stūra māja" Aizsardzības numurs 8684 Vērtības grupa Valsts nozīmes Tipoloģiskā grupa Vēsture Iekļaušana aizsardzībā 2009. gada 27. februāris
Кутовий будинок Розташування {{{розташування_місто}}} Країна {{{розташування_країна}}}
Šis ir 1911. gadā celts īres nams ar veikalu, pēc arhitekta Aleksandra Vanaga projekta.[1] Šis ir bijušais Tetera nams,[4] 1920. gados kļuva par Latvijas Finanšu ministrijas īpašumu, vēlāk — Latvijas Iekšlietu ministrijas īpašumu.[2]
Це прибутковий будинок із магазином, побудований у 1911 році за проектом архітектора Александрса Ванаґса.[1] Це колишній дім Тетера,[4] що в 1920-х роках став власністю Латвійського Міністерства фінансів, пізніше — власністю Латвійського Міністерства внутрішніх справ.[2]
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. ↑ Lai ēkai atrastu īrniekus, renovēs Stūra mājas fasādi ↑ «Stūra māja (Brīvības iela 61)».
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. ↑ Lai ēkai atrastu īrniekus, renovēs Stūra mājas fasādi ↑ Stūra māja (Brīvības iela 61).
Skatīts: 2014. gada 15. jūnijā. ↑ «Kas ir „Stūra māja” Rīgā un kas tai kopīgs ar Doles Tautas namu?».
Процитовано Шаблон:Dat. ↑ Kas ir „Stūra māja” Rīgā un kas tai kopīgs ar Doles Tautas namu?.
Skatīts: 2014. gada 15. jūnijā. ↑ Stūra māja no www.riga2014.org
Процитовано Шаблон:Dat. ↑ Stūra māja no www.riga2014.org
Stūra māja
Кутовий будинок
Rektori
Ректори
Rīgas Stradiņa universitāte (RSU) ir viena no sešām Latvijas universitātēm.
Ризький університет імені Страдиня (РУС) — один із шести Латвійських університетів.