Johann Wilhelm Carl Neumann, nado en Grevesmühlen en 1849 e finado en 1919, foi un arquitecto e historiador da arte xermano-báltico de Letonia .
Johans Vilhelms Kārlis Neimanis (vācu: Johann Wilhelm Carl Neumann, 1849—1919) bija arhitekts un mākslas vēsturnieks.
Arquitecto da cidade de Daugavpils (1878-1895), autor de varios proxectos de castelos históricos letóns e do edificio do Museo da Arte da cidade de Riga, e tamén o seu primeiro director (1905-1919).
Daugavpils pilsētas arhitekts (1878—1895), vairāku Latvijas historisma piļu projektu un Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ēkas autors, Rīgas pilsētas mākslas muzeja pirmais direktors (1905—1919).
Estación de ferrocarril de Daugavpils a comezos do século XX Igrexa evanxélica luterana de Martiño Lutero e Igrexa católica romana da Inmaculada Concepción da Virxe María en Daugavpils (1912) Museo Provincial de Kurzeme en Jelgava (1898) Museo Nacional de Arte Letoa Palacio Pelči
Daugavpils dzelzceļa stacija 20. gs. sākums Mārtiņa Lutera evaņģēliski luteriskā baznīca un Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca Daugavpilī (1912) Kalkūnu muiža Kurzemes provinces muzejs Jelgavā (1898) Latvijas Nacionālais mākslas muzejs Pelču muiža
Naceu no seo dunha familia de comerciantes de Mecklenburg.
Vilhelms Neimanis ir dzimis 1849. gada 5. oktobrī tirgotāja ģimenē Mēklenburgas pilsētā Grēfesmīlenē (Grevesmühlen).
Pasou boa parte da súa infancia en Krustpils coa súa familia.
Jau bērnībā viņš kopā ar ģimeni pārcēlās dzīvot uz Krustpili.
En 1864, traballou como aprendiz na oficina do arquitecto Paul Max Bertschy durante a construción da liña ferroviaria de Riga-Daugavpils, e logo estudou no Politécnico de Riga e a partir de 1875 na Academia de Artes de San Petersburgo.
1864. gadā Neimanis iestājās darbā Rīgas — Daugavpils dzelzceļa birojā pie arhitekta Maksa Paula Berči, pēc tam studēja Rīgas Politehnikumā, 1875. gadā Pēterburgas Mākslas akadēmijā.
Entre 1873-1874 participou no deseño da estación de ferrocarril da cidade de Daugavpils.
1873.—1874. gadā Neimanis piedalījās Daugavpils pilsētas dzelzceļa stacijas, remontdarbnīcu un lokomotīvju depo projektēšanā.
En 1878 comezou a desempeñar as funcións de arquitecto da cidade de Daugavpils, deseñou a Igrexa Evanxélica Luterana Martiño Lutero de Daugavpils (1889-1893) e a Igrexa Católica da Inmaculada Concepción da Virxe María (1903–1905).
1878. gadā viņš sāka pildīt Daugavpils pilsētas arhitekta pienākumus, projektēja Daugavpils Mārtiņa Lutera evaņģēliski luterisko baznīcu (1889—1893) un Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas katoļu baznīcu (1903—1905).
En 1887, publicou en Tallin o libro Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18.
1887. gadā viņš Tallinā izdeva grāmatu "Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes tēlotājas mākslas un mākslas amatniecības vēsturisks pārskats no 12. gs. beigām līdz 18. gs. izskaņai".
Jahrhunderts. En 1895 mudouse a Riga, onde se converteu no líder da restauración da Catedral de Riga .
1895. gadā Neimanis Pēterburgā ieguva būvtiesības, atstāja Daugavpili un pārcēlās uz Rīgu, kur kļuva par Rīgas Doma atjaunošanas vadītāju.
Segundo os proxectos de Neumann construíuse o edificio do Museo Provincial de Kurzeme en estilo historicista (1898) en Jelgava, o edificio do Museo catedralicio de Riga (1898).
Pēc V. Neimaņa projektiem historicisma stilā celta Kurzemes provinces muzeja ēka (1898) Jelgavā, Rīgas Doma muzeja korpuss virs klostera krustejas austrumu spārna (1898).
O seu proxecto máis importante foi a construción do edificio do Museo de Arte da Cidade de Riga (1903–1905), influenciado pola arquitectura do edificio do Museo Bode en Berlín.
Nozīmīgākais Neimaņa projekts bija Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ēkas celtniecība (1903—1905), kuru iespaidoja Bodes muzeja ēkas arhitektūra Berlīnē.
Vilhelms Neimanis foi o autor de moitas palacios historicistas letóns - Līksna manor (1878-1780), Kalkūne mansión (1890-1892), Pelči mansión (1900–1904), Juzefova mansión (1901), Taheva mansión (1902).
Vilhelms Neimanis bija autors daudzu Latvijas historisma piļu — Līksnas muižas (1878—1780), Kalkūnes muižas (1890—1892), Pelču muižas (1900—1904), Juzefovas muižas (1901), Tahevas muižas (1902) kungu mājas projektiem. No 1899. gada līdz 1901. gadam Neimanis bija Rīgas Politehniskā institūta mākslas vēstures docents.
De 1899 a 1901 foi profesor axudante de historia da arte no Instituto Politécnico de Riga .
1905. gadā viņš kļuva par Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktoru, 1908. gadā par pieminekļu kopšanas komisijas vadītāju.
En 1905 converteuse no director do Museo de Arte da cidade de Riga e en 1908 converteuse no xefe da comisión de mantemento do monumento.
No 1906. gada līdz 1913. gadam viņš pārsvarā nodarbojās ar rakstniecību un vāciski publicēja grāmatas "Rīgas muzejs" (1906), "Baltijas mākslinieku leksikons" (1908), "Rīga un Tallina" (1908), "Rīgas ceļvedis ar pilsētas plānu" (1910), "Rīgas Sv.
De 1906 a 1913 dedicouse principalmente a escribir e publicou en alemán diversas obras. [1]
Marijas Doma baznīca" (1912), "Lauku pieminekļu aizsardzības pamati" (1911), "No senajiem laikiem: mākslas un mākslas vēstures dažādības no Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes" (1913).[1]
Morreu durante a Guerra de Independencia Letoa o 6 de marzo de 1919.
Miris Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada 6. martā.
Obras
Bibliogrāfija
Māra Zālīte, nada Krasnoiarsk o 18 de febreiro de 1952 , é unha escritora letoa.
Māra Zālīte (dzimusi 1952. gada 18. februārī) ir latviešu dzejniece un dramaturģe, kā arī sabiedriskā darbiniece.
Traxectoria
Dzīvesgājums
Notas
Atsauces
Naceu no Krai de Krasnoyarsk no seo dunha familia de deportados de letóns.
Dzimusi 1952. gada 18. februārī Krasnojarskas novadā no Latvijas izsūtīto ģimenē.
En 1956, a familia puido volver a Letonia e Māra Zālīte pasou a infancia na casa do avó en Slampe .
1956. gadā ģimene atgriezās Latvijā, un bērnību Māra Zālīte pavadīja vectēva mājās Slampes pagasta "Kalna Ķivuļos".
Estudou primeiro na escola primaria local e logo Slampe, despois na escola deportiva Murjāņi (1967-1970).
Mācījās Slampes astoņgadīgajā skolā, tad Murjāņu sporta internātskolā (1967—1970).
Entre 1970 e 1975 estudou filoloxía na Universidade de Letonia.
Studēja Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē (1970—1975).
Traballou na oficina da Unión de Escritores de Letonia, foi directora da sección de escritores novos, Estudo de Escritores Novos, asesora de poesía da revista "Liesma" (1974-1989), editora principal da editorial "Karogs" e da revista "Karogs" (1989-2000).
Strādāja par Latvijas Rakstnieku savienības referenti, Jauno literātu studijas vadītāju, žurnāla “Liesma” dzejas konsultanti (1974—1989), tad par izdevniecības “Karogs” un žurnāla “Karogs” galveno redaktori (1989—2000).
En 2000, converteuse no presidenta da Asociación de Autores de Letonia e presidiu a Comisión de Lingua Oficial entre 2002-2004 Membro do Consello de confianza da Biblioteca Nacional, membro do Consello Asesor de Dereitos de Autor do Ministerio de Cultura, membro do Consello Nacional de Cultura do Ministerio de Cultura, membro de honra do LAS, membro do Consello de Orde das Tres Estrelas, presidente da Comisión Estatal de Lingua (2002-2004).
2000. gadā kļuva par Latvijas Autoru apvienības prezidenti. Nacionālās bibliotēkas Uzticības padomes locekle, KM Autortiesību konsultatīvās padomes locekle, KM Nacionālās kultūras padomes locekle, LZA goda locekle, Triju Zvaigžņu ordeņa domes locekle, Valsts valodas komisijas priekšsēdētāja (2002—2004).