Andrejs Upīts ( 1877 - 1970) byl lotyšský spisovatel, kritik a literární vědec.
Andrejs Upīts (1877. gada 4. decembris — 1970. gada 17. novembris) bija latviešu rakstnieks, kritiķis un literatūrzinātnieks.
Pro rozvoj Upītsova talentu sehrály důležitou roli v roky 1905-07, kdy zaznamenáváme jeho zvýšenou podporu pokroku a příklon k demokratickým myšlenkám.
Pirmā pasaules kara laikā sarakstījis romānu „Renegāti”, aktīvi piedalījies Februāra revolūcijā, vācu okupācijas laikā apcietināts. Jaunās sociālās mākslas pamatprincipi formulēti darbā „Proletāriskā māksla”, Latvijas brīvvalsts laikā apcietināts, cietumā arī nodarbojies ar rakstniecību („Vēja kauja”, „Robežnieku” cikla romāni). Kritiski (pēc padomju literatūrvēsturnieku domām) attēlojis dzīvi brīvvalstī, to saskata darbos „Skaidas atvarā”, „Aiz paradīzes vārtiem”, „Kailā dzīvība”, ir vēsturiskas traģēdijas „Mirabo”, „Žanna d`Arka” Nozīmīgas prozas grāmatas jaunatnei, kā „Sūnu ciema zēni”, „Ūdeņos”.
Po znovunastolení sovětské nadvlády se aktivně zapojil do fungování bolševické strany a úchylil se ke psaní textů, které odpovídaly požadavkům strany.
Pēc padomju varas atjaunošanas aktīvi pieslējās boļševiku partiju apmierinošas literatūras rakstīšanai, izdabājot tai, bija žurnāla „Karogs” atbildīgais redaktors, šai laikā publicēts pētījums „Romāna vēsture” (1941) Nozīmīga darbība Lielā Tēvijas kara laikā, kad dzīvojis Kstiņinā, netālu no Kirovas, tad tapa „Spartaks”, „Zaļā zeme” (PSRS Valsts prēmija), „Plaisa mākoņos” , tas sižetiski saistīts ar „Zaļo zemi”.
Dá se shrnout, že Upītsova tvůrčí činnost silně ovlivnila další vývoj lotyšské literatury a revolučního hnutí, podpořila vznik sociální kultury a umělecky zdokonalené socialisticky realistické literatury se všemi jejími rysy.
Kopumā jāsaka, ka Upīša daiļrade atstājusi spēcīgu iespaidu uz latviešu literatūras un revolucionārās kustības attīstību, sekmējusi sociālās kultūras rašanos, mākslinieciski pilnveidojusi sociālistiski reālistisko literatūru ar visām tās īpatnībām. Viņam iekārtoti memoriālie muzeji divās Upīša dzīves un darba vietās — viens no tiem atrodas rakstnieka memoriāldzīvoklī Rīgā, Brīvības ielā 38, otrs — Skrīveros, Daugavas ielā 58.
Narodil se v lotyšském Skriveri.
Dzimis Skrīveros rentnieka ģimenē.
Vystudoval farní školu ve Skriveri, poté pokračoval v samostudiu, věnoval se především studiu jazyků - němčina, ruština, angličtina, francouzština a italština.
Mācījās Skrīveru pagastskolā, pēc tam izglītojās pašmācības ceļā, galvenokārt apgūstot valodas — vācu, krievu, angļu, franču un itāļu.
Pracoval jako učitel, překladatel, byl také aktivním státním úředníkem.
Strādāja par skolotāju, tulkotāju, bijis aktīvs sabiedriskais darbinieks.
Pod vlivem revoluce 1905 začal Upīts sympatizovat smarxistickými myšlenkami.
1905. gada revolūcijas iespaidā Upīts pievērsās marksisma idejām.
Po únorové revoluci v roce v letech 1917-1918 za dob německé okupace byl A. Upītis zatčen.
Pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā viņu ievēlēja Rīgas Strādnieku deputātu padomē, 1917.—1918. gada ziemā vācu okupācijas vara A. Upīti apcietināja.
V roce 1919 byl Andrejs Upīts vedoucím uměleckého oddělení Vzdělávací komise Lotyšské socialistické sovětské republiky.
1919. gadā Andrejs Upīts bija Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas Izglītības komisariāta mākslas departamenta vadītājs.
V roce 1920 byl po návratu do Lotyšska z Ruska dvakrát zatčen a byl odsouzen k smrti, před kterou ho zachránili kolegové z kulturních kruhů. [1] Po osvobození žil v Rize a Skriveri a od roku 1924 do roku 1930 pracoval v redakci časopisu Domas.
1920. gadā, pēc atgriešanās Latvijā no Krievijas divas reizes arestēts, rakstniekam tika piespriests nāves sods, no kura viņu paglāba citi kultūras darbinieki.[1] Pēc atbrīvošanas dzīvoja Rīgā un Skrīveros, no 1924. līdz 1930. gadam darbojās žurnālā “Domas”.
V roce 1940, již po okupaci Lotyšska, působil Upīts jako předseda představenstva Lotyšské unie spisovatelů SSR a jako šéfredaktor časopisu Karogs.
1940. gadā pēc Latvijas okupācijas Upīts bija LPSR Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs, žurnāla “Karogs” atbildīgais redaktors.
Zároveň působil jako vedoucí Katedry lotyšské literatury na Lotyšské univerzitě (1944-1948), kde také působil jako profesor (1945-1951), zakladatelem a prvním ředitelem sdružení Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūts (1946-1951), působil také jako předseda Svazu spisovatelů (1944-1954).
Latvijas Valsts universitātes Latviešu literatūras katedras vadītājs (1944—1948) un profesors (1945—1951), Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta dibinātājs un pirmais direktors (1946—1951), Rakstnieku savienības priekšsēdētājs (1944—1954).
V roce 1945 získal A. Upīts doktorský titul ve filologii, v roce 1943 mu byl udělen čestný titul Lidový spisovatel LSSR a v roce 1946 mu byl udělen titul akademik Akademie věd LSSR.
1945. gadā A. Upītim piešķīra filoloģijas zinātņu doktora grādu, 1943. gadā — LPSR Tautas rakstnieka goda nosaukumu, 1946. gadā — LPSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķa nosaukumu.
Po jeho smrti v roce 1972 bylo na jeho počest v Rize a Skriveri otevřeno Muzeum A.
Pēc viņa nāves 1972. gadā tika izveidots A. Upīša memoriālais muzejs Rīgā, Brīvības ielā 38 dz. 4 un muzejs Skrīveros, Daugavas ielā 58. Viņa vārdā nosaukta Andreja Upīša Skrīveru vidusskola.
Upītse.
Rīgā Kronvalda parkā atrodas A. Upītim veltīts piemineklis (uzstādīts 1982. gadā). Tēlnieces L. Davidovas-Medenes veidotie krūšutēli ir uzstādīti Skrīveros pie vidusskolas un muzeja.
Andrejs Upīts pracoval v redakci novin (1892) „ Host do domu “, kde pod pseudonymem Andrejs Arājs zveřejnil své první články jako „Parunas, Skrīveros uzrakstītas” nebo „Kā mūsu senči agrāk Vidzemē dzīvojuši”. A.
Andrejs Upīts strādājis laikrakstā (1892) „Mājas viesis” ar pseidonīmu Arāju Andrejs publicēja pirmos rakstus „Parunas, Skrīveros uzrakstītas” (15 Nr.) un „Kā mūsu senči agrāk Vidzemē dzīvojuši” (20 Nr.)
Upīts se věnoval psaní románů, příběhů, povídek, dramat, tragédií, komedií, poezie, satiry, krom toho se věnoval žurnalistice a literární kritice .
A. Upīts rakstījis romānus, stāstus, noveles, drāmas, traģēdijas, komēdijas, dzeju, satīru, publicistiku, literatūrkritiku.
Upītsův román Sūnu ciema zēni je v lotyšských školách čten jako povinná četba.
Skolās obligātās literatūras sarakstos ir iekļauts Andreja Upīša romāns bērniem Sūnu ciema zēni.
Upīts je považován za jednoho z nejvšestrannějších lotyšských spisovatelů.
Viens no daudzpusīgākajiem latviešu rakstniekiem.
Postavy jeho děl se vyznačují složitými osobnostmi. Používá bohatý jazyk.
Viņa varoņiem piemīt izteiksmīgi raksturi, viņš izmantojis bagātu valodu.
Alberts Bels (narozen 1938) je lotyšský spisovatel a prozaik. Do roku 1971. působil pod jménem Jānis Cīrulis.
Alberts Bels (dzimis 1938. gada 6. oktobrī Latvijā, Rīgas rajona Ropažu pagasta "Jaunmežplepjos") ir latviešu rakstnieks, prozaiķis.
Alberts Bels vystudoval elektrotechnickou fakultu stavební technické školy v Rize, od roku 1955 do roku 1956 studoval ve škole cirkusového umění v Moskvě. Po splnění povinné vojenské služby dálkově vystudoval vysokou školu v Rize.
Līdz 1971. gadam Jānis Cīrulis. Alberts Bels mācījies Elektrotehnikas fakultātē Celtniecības tehnikumā Rīgā, no 1955. gada līdz 1956. gadam Maskavā Valsts Cirka mākslas skolā, pēc obligātās karaklausības kā eksterns beidzis vidusskolu Rīgā.
Zúčastnil se Vyššího scenáristického kurzu v Moskvě.
Mācījies Augstākajos scenāristu kursos Maskavā.
Od roku 1963 se věnuje psaní.
Kopš 1963. gada nodarbojas ar rakstniecību.
Od roku 1990 do roku 1993 působil jako poslanec.
No 1990. līdz 1993. gadam Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts.
Druhý Belsův román, vydaný roku 1967 - Nespavost, který otevřeně kritizoval sovětský režim vyšel pod cenzurou roku 1987, necenzurovaný vyšel teprve v roce 2003.
Otrais A. Bela romāns, 1967. gadā uzrakstītais "Bezmiegs", kurā autors kritizēja padomju iekārtu un pret kuru tika ierosināta krimināllieta, cenzētā variantā tika publicēts 1987. gadā, bet necenzētā — tikai 2003. gadā. Pēc A. Bela romāniem uzņemtas filmas “Uzbrukums slepenpolicijai” (1974), “Šāviens mežā” (1983), “Būris” (rež. Ansis Epners, 1993).
Některé Belsovy romány posloužily jako předlohy pro film, např.
2010. gadā izdota literatūrzinātnieču Daces Lūses un Daces Ūdres grāmata "Alberts Bels".
“Uzbrukums slepenpolicijai'' (1974), “Šāviens mežā” ( 1983 ) nebo “Būris” (rež.
A. Belam piešķirta A. Upīša prēmija (1977), LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukums (1982), arī Valsts Prēmija literatūrā (1989) par romānu "Cilvēki laivās", Barikāžu piemiņas zīme (1991), Triju Zvaigžņu ordenis (2000).
Ansis Epners, 1993 ).
Latvijas Zinātņu akadēmijas goda biedrs (1999).
Pokládání svíček u zdí Rižského zámkulistopadu 2014
Svecīšu nolikšana pie Rīgas pils mūra 11. novembra krastmalā 2014. gada Lāčplēša dienas vakarā
Lāčplēsisův den je oslavou válečného řádu Lāčplēsis, který působí od 11. listopadu 1920. Tento den se později stal památečním dnem pro všechny padlé hrdiny lotyšského boje za svobodu.
Lāčplēša diena ir kopš 1920. gada[lower-alpha 1] 11. novembra rīkota Lāčplēša Kara ordeņa svētku un pasniegšanas diena, kas vēlāk kļuvusi par visu Latvijas brīvības cīņās kritušo varoņu piemiņas dienu.
Jednou z nejznámějších tradic Lāčplēsisova dne, která začala v roce 1988, je pokládání svíček u zdí Rižského zámku 11. listopadu. [1]
Viena no pazīstamākajām Lāčplēša dienas tradīcijām, kas aizsākusies 1988. gadā, ir svecīšu aizdedzināšana pie Rīgas pils mūra 11. novembra krastmalā.[1]
Oslava válečného řádu Lāčplēsis ve 30. letech
Lāčplēša kara ordeņa svētki 1930. gados
11. listopadu roku 1919 lotyšské ozbrojené síly s podporou franouzského a britského lodního dělostřelectva v Rižském zálivu porazily západní ruskou dobrovolnickou armádu, které velel Pavel Bermont-Avalov a podporoval Ridger von der Golz, po téměř měsíci bojů v Pardaugavě.
1919. gada 11. novembrī, Bermontiādes laikā, Latvijas Bruņotie spēki ar Rīgas līcī izvietoto franču un britu kuģu artilērijas atbalstu pēc gandrīz mēnesi ilgušām cīņām Pārdaugavā sakāva Pāvela Bermonta-Avalova komandēto un Rīdigera fon der Golca atbalstīto Rietumkrievijas Brīvprātīgo armiju.
Přestože vojáci byli vyhoštěni až na konci roku, osvobození Rigy 11. listopadu 1919 je vnímáno jako vítězství v boji za svobodu Lotyšska.
Lai gan pilnībā no Latvijas iebrucējus izdevās padzīt tikai gada beigās, Rīgas atbrīvošanu 11. novembrī simboliski uzskata arī par uzvaru Latvijas brīvības cīņās.[2]
Po okupaci Lotyšska se Lāčplēsisův den dlouho neslavil.
Pēc Latvijas okupācijas Lāčplēša dienas svinēšana ilgu laiku netika pieļauta.
Lotyšská SSR si jej poprvé připomněla až v roce 1988.
Latvijas PSR pirmoreiz to atsāka atzīmēt 1988. gadā, Trešās atmodas laikā.
10. listopadu 1989 tento den Nejvyšší sovět LSSR označil za památeční den, označován také jako Lāčplēsisův den nebo Den vzpomínky na hrdiny, na počest kavalérie vojenského řádu Lāčplēsis. Poté 3. října 1990 přijal zákon proklamující listopad jako den památky připomínající padlé vojáky lotyšské osvobozenecké války.
1989. gada 10. novembrī LPSR Augstākā padome to noteica par atceres dienu — Lāčplēša jeb Varoņu piemiņas dienu, togad godinot vēl dzīvos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus, bet 1990. gada 3. oktobrī pieņēma likumu „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, 11. novembri nosakot par atceres dienu, kurā piemin Latvijas atbrīvošanas karā kritušos karavīrus.
Význam 11. listopadu se tak rozšířil a stal se oslavou připomínající nejen Lāčplēsisovu válečnou kavalérii, ale také všechny lotyšské bojovníky za svobodu v historii této země.
Tā 11. novembra nozīme paplašinājās, un tie kļuva par svētkiem, kuros piemin ne vien Lāčplēša kara ordeņa kavalierus un kara invalīdus, bet visus Latvijas brīvības cīnītājus.[4][2]
Māra Zālīte (narozená 1952) je lotyšská básnířka a dramatička, je také různě společensky činná.
Māra Zālīte (dzimusi 1952. gada 18. februārī) ir latviešu dzejniece un dramaturģe, kā arī sabiedriskā darbiniece.
Pět prstů (Pieci pirksti).
Pieci pirksti.
Riga: Mansards, 2013.
Rīga: Mansards, 2013.
Ptáci ráje (Paradīzes putni).
Paradīzes putni.
Riga: Dienas grāmata, 2018.
Rīga: Dienas grāmata, 2018.
(Včera v zelené hale) Riga: Liesma, 1977.
Rīga: Liesma, 1977.
Rīt varbūt (Možná zítra) .
Rīt varbūt.
Riga: Liesma, 1979.
Rīga: Liesma, 1979.
Nav vārdam vietas (Pro slovo není místo) .
Nav vārdam vietas.
Riga: Liesma, 1985.
Rīga: Liesma, 1985.